Tikšanās ar kalnu ultramaratonistu, grāmatas #Fudzi161km autoru Mārtiņu Zvīdriņu

26. septembrī lija. Un lija daudz. Bet tas nebūt netraucēja grāmatas #Fudzi 161km autoram Mārtiņam Zvīdriņam tikt līdz Latvijas Neredzīgo bibliotēkai Rīgā. Mēs, pilna zāle klausītāju, viņu ziņkāri sagaidām. Nu, nu? Kāds tad izskatās īsts kalnu ultramaratonists?

Mārtiņš pārsteidz. Pirmkārt, ar savu jaunību. Ar to, cik daudz tādā jaunībā var piedzīvot un atskārst. Par to, cik strauji dzīve viņu ir apmācījusi dzīvot.  Otrkārt – ar savu atklātību un tiešumu. Es vēl neesmu satikusi cilvēku, kurš spētu svešu cilvēku priekšā tik ļoti sevi izstāstīt. Un izrakstīt, jo Mārtiņš par kādu savu dzīves posmu ir sarakstījis grāmatu #Fudzi161. Arī grāmata pārsteidz. Visvairāk jau ar savu izmēru. Liela, bieza un smaga. Grūti rokās noturama un tāpēc sākotnēji biedē. Bet, ja tiek pāri šai pavisam ārišķīgai bailei, tad grāmata kļūst par vienu no neparastākajām grāmatām, kas lasītas. Ne velti Mārtiņš Zvīdriņš par grāmatu 2017. gadā saņēma Dzintara Soduma balvu literatūrā. Iespējams, tieši savas novatoriskās atklātības dēļ.

Mārtiņš ir brīnišķīgs stāstnieks. Viņā patiešām klausās. Viņu dzird. Un tāpēc ir labi, ka Martiņš runā to, ko vajag runāt. Par mērķiem. Par nepadošanos. Par spēju piecelties no dubļiem. Par kļūdām. Par neizdošanos un nepadošanos. Runā tumšas lietas gaiši. Pasākuma apmeklētāji smejas un jautā. Neļauj stāstam beigties un grib viņu satikt vēl. Un man ir klusas aizdomas, ka satiksim. Jo ir cilvēki, kuru stāsti tik vienkārši nebeidzas.

Paldies Mārtiņam Zvīdriņam par iedvesmu. Par atgādinājumu, ka “Ir dienas, kad padoties aizliegts.” Šo viņa domu mēs visi paņēmām sev līdz. Jo ir tādas dienas. Patiešām ir.

Informāciju sagatavoja
Laura Vinogradova
Latvijas Neredzīgo bibliotēkas bibliotekāre