Sajūtu cilvēki mums līdzās

2018.gada 27.jūnijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkas  Mezonīna stāvā Jāņa Pāvila II klusajā lasītavā tika atklāta izstāde „Sajūtu cilvēki mums līdzās”, kas tapa sadarbojoties Latvijas Nacionālā bibliotēkai ar Latvijas Neredzīgo bibliotēku, Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociāciju “Sadzirdi.lv” un Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo Biedrību “Redzi mani”.

Atklāšanā uzstājās LNerB Lasītāju apkalpošanas nodaļas vecākā bibliotekāre  Dzintra Isajeva.

Nedzirdīgi neredzīgo diena.

Starp mums dzīvo cilvēki, kuriem vienlaicīgi ir gan dzirdes, gan redzes traucējumi. Dažiem cilvēkiem šie traucējumi ir pat ļoti smagi, kad abas maņas zaudētas pilnībā, dažiem dzirdes un/ vai redzes atlikums vēl saglabājies.

Ko darīt, ja cilvēkam ir gan nopietni dzirdes, gan nopietni redzes traucējumi? Vai šāds cilvēks var iegūt izglītību un aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē? Pasaules pieredze rāda, ka zināmos apstākļos tas ir iespējams.

 Pasaule pazīst 19.-20.gadsimta amerikāņu rakstnieci un aktīvu sabiedrisko darbinieci Helēnu Kelleri, 20. gadsimta krievu zinātnieci, tiflopedagoģi Olgu Skorohodovu, mūsdienās arī amerikāņu juristi Habenu Girmu, kas sekmīgi pabeigusi Hārvardas universitātes juridisko fakultāti un nolēmusi turpmāk cīnīties par iekļaujošo izglītību un aizstāvēt cilvēku ar invaliditāti tiesības. Pasaule pazīst vēl daudzus citus cilvēkus, kas pierādījuši, ka var gan sekmīgi mācīties, gan strādāt, gan sazināties ar līdzcilvēkiem.

Nedzirdīgi neredzīgo diena ir veltīta cilvēkiem, kuri vienlaikus ir neredzīgi un nedzirdīgi. Šī diena tiek dēvēta arī par Helēnas Kelleres dienu, jo 27.jūnijs ir viņas dzimšanas diena. 1980.gadā šo dienu par atzīmējamu noteica Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džimijs Kārters. To atzīmē arī starptautiskās organizācijas, kas darbojas šo cilvēku interešu aizstāvības jomā, bet 1984. gadā, kad ASV prezidents bija Ronalds Reigans, kas bija pirmais Baltā nama saimnieks, kas lietoja dzirdes aparātu, jūnija pēdējā nedēļā izsludināja kampaņu, lai informētu sabiedrību par šo cilvēku problēmām. Pakāpeniski šo dienu un nedēļu sāka atzīmēt arī citās valstīs. Latvijā pirmo reizi to atzīmējam 2015.gadā, kad Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija “Sadzirdi” un Rīgas Vājredzīgo un Neredzīgo Biedrība “Redzi mani” sarīkoja vienkāršu gājienu pa ielām ar devīzi “Sadzirdi un redzi mani!”. 2016.gadā abas iepriekš minētās organizācijas sadarbībā ar Latvijas Neredzīgo bibliotēku un Latvijas Nacionālo bibliotēku sarīkoja izstādi “Helēna Kellere – sajūtu sieviete”.  Šogad, sadarbojoties visām 4 organizācijām, ir tapusi izstāde „Sajūtu cilvēki mums līdzās”.

Nav precīzu datu, cik šādu cilvēku ir Latvijā.  Atšķiras arī viedokļi par to, kurus cilvēkus uzskatīt par nedzirdīgi-neredzīgiem – vai tiešām tikai tos, kas nedzird un neredz vispār? Vai arī tos, kuriem gan dzirdes, gan redzes traucējumu rezultātā būtiski traucēta arī komunikācija, socializācija, mobilitāte un ikdienas dzīve. Daudzās valstīs ir izveidotas Nedzirdīgi-neredzīgo asociācijas, ir Eiropas nedzirdīgi-neredzīgo tīkls, Pasaules Nedzirdīgi neredzīgo federācija un citas apvienības, kas ir sākušas sadarboties jau kopš 20.gadsimta 50.gadiem un izveidojušas Starptautisko Nedzirdīgi Neredzīgo organizāciju Deafblind International, kura ik pēc 4 gadiem rīko pasaules nedzirdīgi neredzīgo konferences.   
Kombinēta nedzirdība un neredzība tiek uzskatīta par  atsevišķu invaliditātes veidu. Ir izstrādātas šo cilvēku apmācības metodes, iespēja sazināties. Vairākās valstīs nedzirdīgi-neredzīgie cilvēki kā pazīšanās zīmi lieto spieķi ar baltām un sarkanām joslām. Ir zināms, ka Austrālijā uzskata, ka šajā valstī ir ap 100 000 nedzirdīgi neredzīgu cilvēku, bet ASV – apmēram 35 000-40 000. Netālu esošajā Somijā – 800.

Bet Latvijā tādu cilvēku, kam ir gan dzirdes, gan redzes traucējumi, pēc Labklājības ministrijas datiem esot tikai pieci, un visi vecāki par 40 gadiem. Acīmredzot tiek uzskaitīti tikai vissmagākie gadījumi, bet tādi cilvēki kā Inese netiek ņemti vērā un viņiem netiek pilnvērtīgi nodrošināti visi iespējamie rehabilitācijas pasākumi.

Šajā izstādē apkopotie raksti liecina, ka pirms apmēram 20 gadiem bija mēģinājums sākt apkopot statistikas datus par nedzirdīgi-neredzīgajiem cilvēkiem Latvijā un sniegt viņiem palīdzību, bija pat  biedrība Palīdzība neredzīgi nedzirdīgiem cilvēkiem, taču šis darbs diemžēl tika pārtraukts.

Varbūt tad šodienas diskusija par un ar nedzirdīgi neredzīgajiem cilvēkiem varētu rast kādas atbildes vai risinājumus šai problēmai.

Paldies par uzmanību!

Dzintra Isajeva

Pasākuma galerija