Tematiska literatūras izstāde “Valoda – nacionālās pašapziņas stūrakmens”

Latvijas Neredzīgo bibliotēkā Rīgā aplūkojama lietuviešu literatūrai veltīta izstāde “Valoda – nacionālās pašapziņas stūrakmens”.

22. septembris – Baltu vienības diena

     Baltu Vienības diena Lietuvā un Latvijā kā kopīga iezīmīga diena tiek svinēta kopš 2000. gada un abās Baltu zemēs par tādu pasludināta svarīgās, 1236. gadā notikušās Saules kaujas pieminēšanas dēļ. Tā bija kauja, kurā zemgaļu un lietuviešu tautas sakāva zobenbrāļu ordeni un tādējādi izmainīja vēstures gaitas tālāko virzību. Lai arī vēsturniekiem nav vienota viedokļa šīs kaujas sakarā, tomēr par spīti dažādajām pretrunām, tā kļuvusi par baltu tautu vienotības simbolu. Pirmās baltu sasauksmes un vienotības ugunis iedegās 2005. gadā Lietuvā starp Šatrijas, Girniku un Sprūdes pilskalniem. Gadu vēlāk Baltu Vienības uguņu sasauksmē sāka piedalīties arī Latvijas pilskalnu ļaudis. Gadu no gada to skaits aug – arvien biežāk ļaudis sanāk kopā un iezīmē  Baltu vienības dienu domājot par baltu tautu un mūsu asins un domu, sirds un senču kopbalss spēku šodien un nākamībā.

Balti ir indoeiropiešu tautu grupa – latvieši un lietuvieši – kas runā baltu valodās, kas pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Mūsdienās galvenokārt apdzīvo Baltijas jūras austrumu piekrasti.

Pirmo reizi Eiropā balti – neolīta kaujas cirvju, auklas keramikas kultūras un zemkopības nesēji – ienāk no austrumiem gar Kaspijas jūras austrumu piekrasti Dņepras baseinā aptuveni 8. gadu tūkstotī p.m.ē. Tad balti ir stipri pavirzījušies līdz Volgas un Okas upju baseiniem, kā arī mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, par to liecina šajās teritorijās saglabājies liels baltu hidronīmu skaits, un no šīm teritorijām aptuveni pirms 4500 gadiem (2500 gadi p.m.ē.) baltu ciltis ienāca Baltijā. Baltu pirmdzimtene nav zināma, pastāv vairākas vienlīdz ticamas versijas.

Vadoties pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, un arī pēc baltiešu gēnu izplatības, baltu apdzīvotā teritorija aizvēsturiskajos laikos bija sešreiz lielāka nekā lietuviešu un latviešu apdzīvotie apgabali mūsdienās. Seno baltu cilšu izplatības noteikšanas pamatavoti ir baltiskie hidronīmi (ūdenstilpju un ūdensteču nosaukumi) un vēstures avotos minētie cilšu nosaukumi. Bez tiem nebūtu iespējams runāt par baltu zemēm tagadējā Austrumvācijā, Ziemeļpolijā, Baltkrievijā un Viduskrievijā. Bez tam, baltu izplatību senatnē pamato ar t.s. ‘LWB’ gēna, kas raksturīgs tikai baltiem, izplatību, kurš visaugstākais tas ir Latvijā un Lietuvā – 6%. Uz visām pusēm no mūsdienu baltu tautu apdzīvotā areāla šis procents pakāpeniski dilst: Igaunijā ir 3%, Vologdā Krievijā – 2%, Somijā – nesasniedz 2%, Zviedrijā – līdz 1% un tā jau līdz nullei. Bez tam baltiem izteikti raksturīga Y hromosomas haplo grupa.

Baltu kultūras augšupejas un uzplaukuma laiki pieder pie aizvēstures. Baltu cilšu ienākšana Latvijas teritorijā turpinājās visu bronzas laikmetu. Pēc baltu-slāvu valodas hipotēzes aizstāvjiem – baltu un slāvu valodām ir ne tikai kopīga pirmvaloda, bet tās atkārtoti ir mijiedarbojušās vēstures gaitā. Krievu arheologs Vladimirs Toporovs apgalvoja, ka slāvu valodas izdalījušās no kopējās baltu valodu saimes. Vēsturiskajos laikos, t.i., mūsu ērā, baltus malējos apgabalos asimilēja kaimiņi, saglabājās tikai vidusbalti – lietuvieši un latvieši.

Lai saglabātu interesi par mūsu tautas vēstures saistību ar Lietuvu un pievērstu lasītāju uzmanību šim vēsturiskajam faktam, Latvijas Neredzīgo bibliotēkā Rīgā aplūkojama tematiska literatūras izstāde par otro baltu tautu – lietuviešu literatūru.

Latvijas Neredzīgo bibliotēka Rīgā piedāvā lasītājiem lietuviešu rakstnieku –  K. Sabaļauskaites , J. Ivanauskaites, R. Gavēļa, S.T. Kondrota, R. Granauska, P. Dirģēļa, A. Peleņa, A. Šķēma romānus.

Vislielāko interesi lasītāji izrādījuši par Kristinas Sabaļauskaites vēsturisko romānu ciklu “Silva rerum”.”Silva rerum” ir atzīts par vienu no svarīgākajiem notikumiem lietuviešu literatūrā pēdējos gadu desmitos. Tas izpelnījies pārsteidzoši lielu atzinību gan no lasītājiem, gan no kritiķiem, apbalvots ar pirmo Jurgas Ivanauskaites literāro prēmiju (2009) un ieguvis 2009. Gada grāmatas titulu.
Romāns vēsta par Žemaitijas bajāru Norvaišu ģimenes gaitām 17. gadsimta otrajā pusē. Stāstot par vienas dzimtas ļaužu pieredzēto, autore atklāj ne tikai Lietuvas Dižkunigaitijas sadzīvi un politikas samezglojumus, bet zīmē arī daudz plašāku ainu, kurā redzams baroka laikmeta cilvēks un tā sarežģītās attiecības ar sevi pašu, pasauli, dzīvi un nāvi.

Otrs vēsturiskais romāns par Lietuvas vēsturi ir apgādā “Nordik” iznākusī Kaza Almēna grāmata  “Pļaujas laiks”. Romānu tulkojusi Daina Avotiņa. Lietuvas vēsture ir pastāvīgs K. Almēna mīlestības un māksliniecisko interešu objekts. Romānā “Pļaujas laiks” (Šienapiūtė; 1970) tā ir 18. gs. pirmā puse pēc Ziemeļu kara, Lietuvas–Polijas pastāvēšanas beigu posms: formāli vēl neatkarīgās valsts likteni jau izlemj Pēterburgas galmā, lielās magnātu dzimtas meklē, kam izdevīgāk pieslieties, savukārt provinču bajāri izcīna savus personīgos kariņus, likdami lietā nodevību, provokācijas, uzpirkšanu, algotus slepkavas… Vēsturiskā panorāma romānā meistarīgi savīta ar spraigu, dēkainu intrigu – šķēpcīņas meistara Mara dramatisko dzīvesstāstu un vēstījumu par divu Kauņas novadu bajāru lielmanības centieniem un naidu, kas aizsācies, šķiet, nieka siena pļavas dēļ. Kad atriebība nobriedusi, sākas pļaujas laiks…

Visplašāk lietuviešu literatūru T. Ruļļa tulkojumā pārstāv Jurga Ivanauskaite . Par pirmo grāmatu “Ragana un lietus” katoļu baznīca viņu izslēdza, taču pēdējā gaitā uz kapsētu izvadīja no katedrāles pēc svinīgās mesas. Piedeva. Jurga Ivanauskaite bija rakstniece veiksminiece. Publicējusi grāmatas lietuviešu valodā, tulkotāju atzīta.

Visvairāk tulkotā Latvijā. Talrids Rullis latviešu valodā pārcēlis sešas Jurgas grāmatas – sākot jau pirmo 1994. gadā “Ragana un lietus” līdz pēdējai 2006. gadā – “Sapņiem līdzi”. Taču pirmo reizi Jurgas stāsts “Es mirstu, tu mirsti, viņš viņa mirst” latviešu valodā tika nopublicēts žurnālā “Avots” (1988). Pēc romāna “Ragana un lietus” viņa uzdrošinājās izsaukt uguni uz sevi, izraisot skandalozu polemiku. Jurgu tā arī uztvēra – kā vēstījošu raganu. Ar triju sieviešu – mūsdienu sievietes, viduslaiku raganas un kanonizētās svētās Marijas Magdalēnas – lūpām viņa aizsāka runāt par trim vērtībām, kas caurvijas visām vēlākajām grāmatām – ticību, cerību un mīlestību. Neko vairāk. Taču tik ticami un iedrošinoši. Vēlāk lasītāji augstu novērtēja viņas Austrumu triloģiju:  “Trimdā aizdzītā Tibeta”, “Ceļojums uz Šambalu” un “Zaudētā Apsolītā zeme”.

 

Informāciju sagatavoja
Lasītāju apkalpošanas nodaļas vadītāja
Valda Sproģe

<< Atpakaļ